Uzdodiet sev godīgu jautājumu - cik reizes jūs Rīgas vai citu Latvijas pilsētu ielās esat redzējuši divus vīriešus, kuri ir sadevušies rokās? Visticamāk, ka gandrīz nekad. Zinot, ka kā minimums vismaz 2% Latvijas iedzīvotāju ir homoseksuāli vai biseksuāli, kas varētu to izskaidrot? Vai tiešām jums šķiet, ka LGBT komūnas pārstāvji Latvijā jūtas līdz galam pieņemti un droši?

Vēl 2011. gadā SKDS pētījumā par naida noziegumiem 48% respondentu uzskatīja, ka tieši seksuālajām minoritātēm Latvijā ir vislielākais risks ciest no naida noziegumiem - fiziskiem uzbrukumiem un apvainojumiem, kuri tiek veikti neiecietības dēļ. Šajā pašā pētījumā 26% no respondentiem teica, ka tie nevēlētos dzīvot kaimiņos seksuālās minoritātes pārstāvim. Savukārt ikgadējā “ILGA-Europe” pētījumā par minoritāšu diskrimināciju Latvija jau vairākus gadus var lepoties ar vienu no vissliktākajiem novērtējumiem Eiropas Savienībā.

Argumenti, ar kuriem tiek pamatots un aizstāvēts šis naids, ir ļoti nepārliecinoši. Viena bieži pieminēta versija ir nepieciešamība stiprināt tradicionālas ģimenes lomu, lai veicinātu dzimstību Latvijā. Protams, man šķiet, cilvēku laime un cieņa nav kaut kas, ko vērts tik viegli upurēt uz nācijas nākotnes altāra. Tomēr, pat ja mēs pieņemam šo domāšanas veidu, šis kāršu namiņš sāk grīļoties, kad pamanām to, ka Eiropas augstākie dzimstības līmeņi ir valstīs, kuras ir ļoti tolerantas pret LGBT ļaudīm - Lielbritānija, Zviedrija, Islande, Francija. Tas liek domāt, ka naids un viena pareizā dzīvesveida uzspiešana nav īstā recepte, ar kuru risināt šīs problēmas.

Cita daudz ticamāka versija ir vienkārša nepatika. Kas tur ko liegties - kad es pirmo reizi ieraudzīju divus vīriešus skūpstāmies, arī man sajūta bija mazliet dīvaina. Bet vai nepatika brīvā valstī ir iemesls kaut ko nosodīt? Vai mēs apvainojam un diskriminējam cilvēkus, kuri ģērbjas veidā, kas mums liekas neglīts? Vai mēs negribētu dzīvot tiem blakus? Vai mēs liegtu viņiem tās pašas tiesības, kas ir pieejamas mums? Man šķiet, ka draudzīga dzīvošana kopā prasa zināma līmeņa toleranci pret dažādību. Tā ir spēja, pie kuras mums ir jāstrādā.

Bet kādēļ gan ir nepieciešams gājiens? Kādēļ man un arī jums jāiet šajā gājienā?

Ar to, ka es būšu pamanāms šajā gājienā, es gribu pateikt visiem apkārtējiem LGBT cilvēkiem - vismaz no *manis* jums nav jāslēpjas un jābaidās. Jums manā priekšā nav jābaidās sadoties rokās vai skūpstīties. Jums nav jādomā, ka jūsu izvēļu dēļ es jūs nepieņemšu darbā vai citā veidā diskriminēšu darba tirgū. Jums nav jādomā, ka jūs nevarētu būt mani draugi. Jums nav jādomā, ka jūs nedrīkstat būt kopā ar cilvēku, kuru jūs mīlat, un ka jūs Latvijā nedrīkstat atrast paši *savu* laimi. Ja es nepievienotos Europride gājienam, jūs varbūt nekad to neuzzinātu.

Šis gājiens būs lieliska iespēja Latvijas sabiedriskajiem līderiem (Laimdotai Straujumai, Nilam Ušakovam, Vairai Vīķei Freibergai, Valdim Dombrovskim, Raimondam Vējonim, visu Saeimas partiju vadītājiem) un Latvijas biznesa līderiem (LDz, Rimi, Swedbank, LMT, Air Baltic un citu lielo darba devēju vadītājiem) pievienoties un parādīt, ka arī no *viņiem* LGBT komūnai nav jābaidās un ka viņi atbalsta vienlīdzību un brīvību. Būs ļoti žēl, ja viņi šo vēsturisko iespēju neizmantos, jo daudz labāk jūtas, izpatīkot pašreizējai sabiedriskajai domai, nevis mēģinot ar savām līdera īpašībām šo domu mainīt iecietības virzienā.

Tiekamies sestdien!